Savienības un tās pilsoņu drošība: virzība uz Eiropas aizsardzības savienību

27.09.2017

Savienības un tās pilsoņu drošība: virzība uz Eiropas aizsardzības savienību

Publikācija picture

Liberālo demokrātisko valstu iedibinātā starptautiskā kārtība, kas balstīta uz noteikumiem, pašlaik nonākusi vēl nepieredzētu grūtību priekšā. Tajā pašā laikā ES kaimiņu reģionos valda liela nedrošība un teritorijā, kas Eiropu aptver no dienvidiem līdz austrumiem, ir vērojama nestabilitāte.

Dienvidos aug un zeļ teroristu grupējumi un noziedzīgas organizācijas, jo nestabilitāte izplatās galvenokārt tāpēc, ka nefunkcionējošās un nestabilās valstīs izveidojas teritorijas, kurās trūkst pārvaldības. Austrumos turpinās Krievijas karš pret Ukrainu un Krimas nelikumīgā aneksija. Hibrīdā taktika, tostarp kiberterorisms, informācijas karš un enerģētikas politika, jo īpaši ierosinātais “Nord Stream 2” cauruļvads, ir paredzēta ne tikai, lai destabilizētu Austrumu partnerības valstis, bet arī Rietumu demokrātiju. Pieaug saspīlējums Rietumbalkānos.

Migrācijas krīze pie dienvidu un dienvidaustrumu robežām rada ārkārtīgas grūtības Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm, tostarp ar drošību saistītas problēmas, kuras jārisina kopīgiem spēkiem. Ārējās un iekšējās drošības apdraudējums tagad ir savstarpēji saistīts.

Drošību pasaulē vēl vairāk sarežģī  Brexit un nenoteiktība, ko radījusi ASV jaunā administrācija. Mēs stingri atbalstām transatlantisko kopienu, kura balstās uz kopīgām vērtībām un interesēm un kura būs vissvarīgākais Eiropas drošības uzturēšanas instruments tuvākajā nākotnē. Lielāka ES sadarbība un koordinācija drošības un aizsardzības jomā nenotiks uz NATO rēķina, bet papildinās un stiprinās to un ievērojami paaugstinās transatlantiskās sadarbības efektivitāti.  Mieru un drošību vairs nevar uzskatīt par pašsaprotamu stāvokli.

Saskaņā ar jaunākajiem datiem (aplēsēm), ko par 2015. gadu sniegusi Eiropas Aizsardzības aģentūra, dalībvalstu bruņotajos spēkos ir 1,4 miljoni karavīru — vairāk nekā ASV. Dalībvalstu izdevumi aizsardzības jomā pārsniedz EUR 200 miljardus. Taču šo izdevumu efektivitāte ir ievērojami zemāka nekā ASV. Tas tā ir tādēļ, ka trūkst sadarbības, koordinācijas un sinerģijas, kā arī vērojama liela dublēšanās un sadrumstalotība. Iepriekšminēto apstākļu rezultātā tiek izšķērdēta nodokļu maksātāju nauda un vājināti centieni kopējās aizsardzības jomā.

Mums ir jāpiemēro pilnīgi visi politikas instrumenti, no maigās varas līdz stingrajai, no īslaicīgiem pasākumiem līdz ilgtermiņa politikai klasiskās ārpolitikas jomā, ietverot divpusējus un daudzpusējus centienus diplomātijas, attīstības sadarbības, ārkārtas atbalsta sniegšanas, krīžu novēršanas un pēckonflikta stratēģiju jomā, kā arī jāiesaistās miera uzturēšanā un miera iedibināšanā. Pilsoņi aizvien vairāk raizējas par drošību un sagaida, ka Savienība viņus aizsargās. Tādēļ ir pēdējais laiks, lai ES uzņemtos lielāku atbildību par savu drošību.

ES iestāžu līdzšinējie centieni

Pirmkārt, mums ir jāpateicas vairāk nekā pieciem tūkstošiem civilo un militāro darbinieku, kas ik dienas strādā KDAP misijās un operācijās trijos kontinentos. Šajā sakarā mēs atkārtoti apstiprinām apņemšanos ne tikai sasniegt mērķi attiecībā uz 2 % IKP vai vairāk tērēšanu aizsardzības izdevumiem, bet arī labāk izlietot šos līdzekļus, rīkojot vairāk kopīgu aizsardzības projektu. Eiropas Savienībai jau ir augsta līmeņa civilie eksperti, un ir jābūt iespējai viņus nosūtīt ātri. Reaģēt ātri nozīmē reaģēt efektīvi. Lai strauji reaģētu uz katastrofām, būtu jāizveido Eiropas civilās aizsardzības spēki, un, lai cīnītos ar aizvien lielākiem kiberdraudiem, kas vērsti pret Eiropas un dalībvalstu IKT infrastruktūrām un apdraud iestāžu normālu darbību, būtu jāizveido kopīga Eiropas kiberdrošības brigāde. Šīs misijas ir Eiropas kopējais ieguldījums pilsoņu drošībā. Atzinīgi vērtējams ir tas, ka ir palielinājušies dalībvalstu izdevumi aizsardzības jomā, atbalstot mūsu darbiniekus. Šī tendence ir jāsaglabā, jāpastiprina un jākoordinē Eiropas līmenī.

ES globālās stratēģijas pieņemšana 2016. gada jūnijā bija svarīgs pavērsiens Eiropas aizsardzības stiprināšanā. Cerams, ka ES iestādes un dalībvalstis to īstenos strauji un pilnīgi.

Atzinīgi vērtējams arī tas, ka Eiropas Komisija iepazīstināja ar Eiropas aizsardzības rīcības plānu un 2017. gada 7. jūnijā notika iepazīstināšana ar jauno aizsardzības tiesību aktu paketi, kas palīdzēs uzlabot dalībvalstu militārās spējas. Ir jāakcentē, ka pārdomu dokumentā par Eiropas aizsardzības nākotni Komisija un aizvien lielāks skaits dalībvalstu ir apņēmušās sākt veidot Eiropas aizsardzības savienību. Tieši to ETP grupa ir prasījusi jau ilgu laiku.

Sagaidām, ka tiks veikti nopietni īstenošanas pasākumi, ņemot vērā nacionālo bruņoto spēku vajadzības. Pamatojoties uz mūsu iepriekšējām saistībām, pilnībā atbalstām to, ka tiek sākts izmēģinājuma projekts un sagatavošanas darbība par ES pētniecību aizsardzības jomā, kas stimulēs turpmāku Eiropas sadarbības programmu izstrādi. Paredzētais ikgadējais pārskats par aizsardzību (CARD) varētu kalpot šim nolūkam, sekmējot spēju attīstību, novēršot nepilnības un nodrošinot nacionālās aizsardzības izdevumu plānu optimālāku izmantošanu.

Dalībvalstu un Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieces centieni sākt pastāvīgo strukturēto sadarbību (PESCO) ir solis pareizajā virzienā. PESCO ir īpašs instruments pastiprinātai, racionālai un efektīvai sadarbībai drošības un aizsardzības jomā (piemēram, militāras Šengenas izveidei), kas apvieno dalībvalstis, kuras varētu kopīgi attīstīt spējas, investēt līdzekļus kopīgos projektos vai veidot daudznacionālus grupējumus. Tā rezultātā būtu jānosaka augstāks kopīgu mērķu līmenis aizsardzības jomā.

Atzinīgi vērtējama ir Militārās plānošanas un īstenošanas centra (MPĪC) kā pastāvīga ES centrālā štāba nesenā izveide. Augstu vērtējam iniciatīvu par spēju veidošanu drošības un attīstības atbalstam (CBSD). Tas ļauj ES sniegt finansiālu atbalstu partnervalstu spēju veidošanai un izturētspējas uzlabošanai.

Ar neseno ES un NATO kopīgo deklarāciju sadarbību varētu pavirzīt augstākā līmenī. Atzinīgi vērtējam to, ka ir apstiprinātas 42 kopīgas ES un NATO iniciatīvas, kuru mērķis ir ne tikai stiprināt abu organizāciju sadarbību un koordināciju, bet arī drošības sniegšanu Eiropas pilsoņiem. Sagaidām, ka abu organizāciju dalībvalstis vēlēsies un spēs sadarboties jomās, kuras ir svarīgas mūsu pilsoņu drošībai.

Ir jāatceras, ka vēsturisku iemeslu dēļ dalībvalstīm ir atšķirīgas nostājas drošības un aizsardzības politikas jautājumos un ka dažādos ES līgumos ir iekļauti protokoli, kas to atzīst.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ETP grupa prasa, lai:

  • šoreiz ES iestādes un dalībvalstis izpildītu savu apņemšanos palielināt pilsoņu drošību. Ir svarīgi, lai dalībvalstis stiprinātu viņu uzticēšanos un īstenotu kopīgi paustu politisko gribu. Attiecībā uz drošības jomu ES sniedz unikālu pieredzi maigās varas izmantošanā, taču tai ir jāturpina nostiprināt savu stingro varu;
  • ES dalībvalstis izmantotu priekšrocības, ko sniedz sinerģija, kuru rada lielāka sadarbība un koordinācija aizsardzības jomā (piemēram, aizsardzības plānošana, pētniecība un izstrāde, iepirkums, aizsardzības rūpniecības uzturēšana un konsolidācija). Tas var radīt ievērojamus ietaupījumus, atbrīvojot resursus turpmākām ilgtermiņa investīcijām;
  • ES iestādes un dalībvalstis pieliktu lielākas pūles, veidojot kopēju Savienības aizsardzības politiku (LES 42. panta 2. punkts). Telpā, kurā brīvi pārvietojas cilvēki un notiek brīva preču, pakalpojumu un naudas aprite, drošību dalībvalstis nevar pilnībā garantēt katra atsevišķi. Dalībvalstīm būtu kopīgi jāplāno un tad jālemj par to, kādu ieguldījumu sniegs katra valsts. Šādi rīkojoties, būtu jāpanāk Eiropas stratēģiskās autonomijas saglabāšana un kopējas aizsardzības izstrāde;
  • pašreizējās ES globālās stratēģijas rezultātā tiktu izstrādāta ES baltā grāmata par drošību un aizsardzību un sagatavots ceļvedis ar reālistiskiem un praktiskiem pasākumiem virzībā uz Eiropas aizsardzības savienības izveidi. Šai savienībai būtu jāsekmē stratēģiskās plānošanas tradīciju lielāka saskaņošana un draudu kopīga izpratne, un šajā nolūkā savukārt it nepieciešams izstrādāt kopīgas situācijas apzināšanās spējas. Baltajai grāmatai ir jāveido saikne starp mūsu stratēģisko domāšanu un militāro spēju attīstību;
  • ES pati apņemtos izveidot jaunas vai stiprināt jau pastāvošās struktūras un mehānismus, lai labāk atbalstītu dalībvalstu ciešāku sadarbību militārajos jautājumos;
  • ES dalībvalstis sekmētu konkurētspējīgas un inovatīvas aizsardzības rūpnieciskās bāzes izveidi. Mēs prasām izveidot Eiropas spēju un bruņojuma politiku kā KDAP pasākumu iekšējo aspektu satvaru, kas aptvertu pašreizējos centienus, lai izveidotu atbalsta pasākumus un sinerģijas aizsardzības pētniecības, spēju attīstībai nepieciešamā iepirkuma un kosmosa jomā (piemēram, kosmosa novērošanas spējas, bezpilota lidaparāti, kiberaizsardzības spējas, galvenie kaujas tanki un kaujas lidmašīnas);
  • dalībvalstis un Eiropas Komisija panāktu to, ka veiksmīgi sāk darbu plānotais Aizsardzības fonds, un tā rezultātā prioritāru vietu nākamajā daudzgadu finanšu shēmā (DFS) ieņemtu ES drošības un aizsardzības budžets. Eiropas Aizsardzības fondam ir jāpiešķir pietiekami resursi, un absolūtais resursu apmēra minimums būtu pētniecībai paredzētie EUR 500 miljoni gadā un attīstībai un iegādei paredzētais EUR 1 miljards;
  • Eiropas Parlaments un Padome drīzumā pieņemtu projektu regulai par Eiropas aizsardzības rūpniecības programmu, lai nodrošinātu KDAP darbību. Mums ir vajadzīgi vērienīgi īstenošanas pasākumi, ar kuriem ES varētu palīdzēt finansēt sadarbības projektus, kas vērsti uz labākas aizsardzības nodrošināšanu;
  • Eiropas Komisija izveidotu Aizsardzības ģenerāldirektorātu, kas darbotos PV/AP pārziņā, lai koordinētu ES iekšējās aizsardzības pasākumus, garantētu efektīvu aizsardzības tirgu un nodrošinātu Eiropas mērogā funkcionējošu piegādes drošības režīmu. Vienots tirgus aizsardzības jomā radītu iespējas veikt nozīmīgus pētījumus un veidot jaunuzņēmumus, lai izstrādātu svarīgas tehnoloģijas, kas Eiropai ir vajadzīgas ar drošību saistītu problēmu risināšanā;
  • dalībvalstis vēl vairāk palielinātu valstu aizsardzības izdevumus, cenšoties panākt, ka to apmērs sasniedz 2 % no ES IKP. Virzībā uz Eiropas stratēģisko autonomiju ir nepieciešams tērēt vairāk līdzekļu mūsu aizsardzībai;
  • nolūkā uzturēt Eiropas stratēģisko autonomiju kā spēju vajadzības gadījumā rīkoties patstāvīgi dalībvalstis labāk tērētu līdzekļus aizsardzībai un to biežāk darītu kopīgi, jo īpaši kopīgos iepirkumu projektos, standartizācijā un sertifikācijā, izmantojot spēkā esošo regulējumu. Mums būtu jānodrošina dalībvalstu aizsardzības mehānismu savstarpēja saskaņošana, kā tas paredzēts CARD;
  • miera laikā ES izmantotu juridiskās iespējas finansēt tādus aizsardzības pasākumus kā apmācība un izglītība, iepirkums un uzturēšana, infrastruktūra un pētniecība, tehnoloģija un attīstība. ES dalībvalstīm vajadzētu apliecināt politisko apņemšanos, palielināt investīcijas, dalīties informācijā un radīt sinerģijas, lai labāk aizsargātu Eiropas iedzīvotājus;
  • ņemot vērā robežkontroles un drošības informācijas sistēmu sarežģītību un sadrumstalotību Eiropas līmenī, ES sekmētu iespējas uzlabot informācijas sistēmu savstarpējo savienojamību un savietojamību un izvairīties no dublēšanās un pārklāšanās. Lai labāk aizsargātu ārējās robežas un cīnītos pret terorismu, ES būtu jāveicina efektīvāka un lietderīgāka datu pārvaldība, vienlaikus stimulējot Eiropas drošības nozari;
  • Eiropas Komisija un abas likumdevējas iestādes censtos panākt, ka teroristu organizācijas neizmanto ES finanšu tirgus, lai finansētu vai nu terorisma aktus, vai savu pastāvēšanu (ECON);
  • ES finansētu civilmilitārās un aizsardzības jomas pētījumus un tehnoloģiju projektus, ar kuriem tiktu veicināta Eiropas sadarbības programmu turpmāka īstenošana Eiropas Aizsardzības aģentūras (EAA) vai citu izpildaģentūru satvarā. Tehnoloģiju attīstības un lietotāju skaita pieauguma rezultātā par jaunu karadarbības aspektu ir kļuvusi kibernoziedzība un tīmekļa izmantošana terorisma nolūkos;
  • tiktu sākta Eiropas sadarbības programmu īstenošana, ņemot vērā tādas NATO programmas kā Eiropas aizsardzībai paredzētā ballistisko raķešu sistēma un Alianses turpmākās novērošanas un kontroles sistēma, lai varētu tikt nodrošināta Eiropas rūpniecības tieša iesaiste NATO programmās un vienlaikus stiprināta Eiropas stratēģiskā autonomija;
  • nākamajā DFS tiktu iekļauta programma pētniecībai aizsardzības jomā. Ar ES finansējumu būtu jāatbalsta un jāpapildina valstu investīcijas pētniecībā. Mēs sagaidām, ka turpmākās aizsardzības pētniecības darbības tiks iekļautas nākamajā DFS īpašas programmas satvarā;
  • pastāvīgā strukturētā sadarbība būtu kļuvusi par turpmākās aizsardzības savienības pamatu. Tā būtu ne tikai jāuzskata par projektu koordinācijas instrumentu, bet arī jāizmanto, lai koordinētu atsevišķus militārās sadarbības pasākumus Eiropā;
  • attiecībā uz dalību ES Aizsardzības fondā (EDF), Eiropas Aizsardzības rīcības plānā (EDAP) un PESCO dalībvalstis precizētu, kā nodrošināt vienlaikus plašu līdzdalību un vērienīgu mērķu un saistību uzņemšanos;
  • ES izmantotu visu Līgumos paredzēto potenciālu drošības un aizsardzības jomā (LES 41. pants — sākumfonds, LES 42. pants — kolektīvās pašaizsardzības klauzula, LES 44. pants — KDAP uzdevumu uzticēšana dalībvalstu grupai, LESD 222. pants — solidaritātes klauzula);
  • dalībvalstis pilnībā sadalītu KDAP operāciju un misiju radīto slogu, izmantojot labāk veidotu kopējo finansējumu tā, lai dalībvalstis tiktu mudinātas piedalīties ar spējām un spēkiem un to dalība netiktu apgrūtināta finansiālu ierobežojumu dēļ. Ir ārkārtīgi svarīgi pārskatīt mehānismu Athena attiecībā uz ES militāro operāciju kopējo izmaksu un Eiropas Savienības kaujas vienību turpmākas dislocēšanas finansēšanu. Partnerība un sadarbība ar valstīm, kurām ir tādas pašas vērtības kā ES, var veicināt KDAP operāciju un misiju efektivitāti un ietekmi;
  • ES radītu EĀDD satvarā pilnvērtīgu civilmilitāro stratēģisko štābu, veidojot to no pašreizējā Civilās plānošanas un īstenošanas centra (CPĪC), Militārās plānošanas un īstenošanas centra (MPĪC) un Krīžu pārvarēšanas un plānošanas direktorāta (CMPD);
  • ES kā reģionālās drošības garantētāja pastiprinātu savus centienus un kļūtu par spēcīgu Eiropas pīlāru NATO satvarā. Eiropas aizsardzība kļūs par ES un NATO savstarpēji pastiprinošu atbildību. Ir jāpastiprina ES un NATO sinerģijas, lai novērstu darbību nevajadzīgu pārklāšanos;
  • EĀDD Austrumu Stratēģiskās komunikācijas operatīvā grupa tiktu pārveidota par pastāvīgu ES struktūru ar atbilstošu finansējumu un ievērojami palielinātu darbinieku skaitu.

Turpmākā rīcība

Eiropas aizsardzība vairs nedrīkst būt ES integrācijas procesa vājākais posms. Eiropas iedzīvotājiem ir pašiem jāuzņemas atbildība par savu likteni un jāstiprina Eiropas aizsardzība, jo īpaši tādēļ, ka saskaņā ar Eirobarometra 2016. gada jūnija aptauju Nr. 85.1 puse aptaujāto ES pilsoņu uzskata ES darbību par nepietiekamu un divas trešdaļas vēlētos lielāku ES iesaisti drošības un aizsardzības politikas jautājumu risināšanā, kas izpaustos kā dalībvalstu saistības.

Pašreizējā sarežģītajā drošības situācijā ES nevar atļauties stāvēt malā. Miera dividende ir sevi izsmēlusi. Mūsu vērtības un intereses ir nonākušas pārbaudījumu priekšā, un ir laiks vienoties par augstāku ambīciju līmeni un ieviest to praksē. ES ir unikālas iespējas uzņemties aktīvu lomu, jo tās rīcībā ir dažādi ārpolitikas instrumenti — gan civili, gan militāri. Tomēr, lai nodrošinātu mieru, ir jābūt gataviem reaģēt ātri, izlēmīgi un apņēmīgi. Tas vislabāk būs paveicams turpmāk veidojamās Eiropas aizsardzības savienības satvarā.